manirvienssekotājspaldieskitijestevimīlu

savas dzīves būvējam kā mājas. pamatus ieliekam jau agrā bērnībā un tad ar laiku būvējam jaunus un jaunus stāvus. augstāk un augstāk. būvējam no mīlestības, no sāpēm, no prieka un skumjām, no asarām un no smaidiem. liekas, tik daudz jau piedzīvots, bet beigu beigās attopos tikai pie tādas mazas, mazas būdiņas. un atskāršu cik visa mūža laikā vēl nāksies piedzīvot, cik daudz vēl vajadzēs būvēt. un paliek reāli bail.. vai es būšu tik stipra?